Komentāri (7)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Turpinot krīzes stāstu ciklu, gribam pastāstīt par Veroniku. Viņai krīze lika pārdomāt visu dzīvi. Nevar jau arī teikt, ka saucamajos „treknajos gados” gāja gludi. Taču tad vismaz visās bankās deva kredītus. Tā kā Veronika nedzīvo viena – viņai ir četri bērni, neņemot kredītus iztikt nevarēja. Vīrs arī strādāja tikai gadījumu darbos.

Viss nu būtu kā būtu – Veronika strādāja labā darbā, pelnīja, pa reizei paņēma kredītus – it īpaši mēneša beigās, kad tiešām vairs nekā nebija, bet tad nāca negaidītais – priekšniece vienu dienu ieaicināja savā kabinetā un piespieda parakstīt atlūgumu. „Tūlīt paraksti, ja ne es tāpat atradīšu veidu kā no tevis atbrīvoties” esot teikusi priekšniece. Līdz ar to nekādas kompensācijas arī Veronika nesaņēma. Viņa tika atlaista no valsts darba ar milzīgu viltu. Kā saka Veronika, visvairāk sāp nevis atlaišanas fakts – krīzes laikā Latvijā tiek atlaisti daudzi, bet gan šī negodība, kas viņai izplānota aiz muguras.

Pēc tam sekoja ilgs pārdomu laiks par dzīvi. Darbu Veronika ir dabūjusi, jo strādā profesijā, kura valstī vienmēr trūkst, taču nu kredīti pārņem algas apmērus. Kreditori draud ar tiesu un piespiedu naudas piedzīšanu. „Bet, ko var piedzīt no tā, kas nav? Ja man būtu, es taču nedomājot atdotu!” teic Veronika. Viņas ģimene arī ir dabūjusi maznodrošināto statusu, taču tas neko daudz nedod – tik cik lieku pazemojumu.

„Šodien man rokās ir 91 santīms un man ar to jāpabaro mūsu ģimene - pieci cilvēki. Pa veikaliem iznāk staigāt ilgi, jo visai dienai un pieciem cilvēkiem par 91 santīmu nekas nesanāk. Beigās veikalā „Maxima” mana izvēle krīt uz putraimu paciņu un saldētas vistas malto gaļu. Un tā visu dienu mēs ēdam putraimus ar malto gaļu. Visiem tomēr tas visai dienai ir gandrīz nekas,” par savu pieredzi stāsta Veronika.

Veronika ar savu ģimeni dzīvo mazliet uzlabotā dārza mājā. Mājā vismaz var plānot, kad pirkt malku un, kad salt. Kad kurināt un, kad drebināties. Ūdens arī pašiem akā un ar skaitītāju neviens to neuzskaita. Pie tam, dārzā kaut kas arī aug un aug pats - ilggadīgās skābenes un lociņi, pētersīļi un selerijas. Dažreiz pat ziemā vēl sakasāmi zem sniega.

Mēs visi zinām, ka „trīs simti latu mēnesī” daudziem vēl ir sapnis. Veronikai kaimiņos dzīvo salīkusi pensionārīte, kura lūdzas sociālās aprūpes dienestiem palīdzību. Tie pie viņas 80 latu pensijas pielika 20 latus gadā („gandrīz neko”), šodien to pašu, aizbildinoties ar „krīzi”, noņēma divkāršoti nost.

Runājot par kultūras pasākumiem, ceļošanu un veselības aprūpi, Veronika pasmaida. „Es personīgi zobus labot eju, kad tie neciešami sāp un arī tad raudu un lūdzos Dievam, lai Viņš dod brīnumu un rodas tie 8 lati zoba izraušanai,” stāsta sieviete. Ģimenes ārsti tagad pārvērtušies tikai par papīru rakstītājiem - atskaite atskaites galā. Kad lai ārstē? Slimnīcas? Laipna apkalpošana? Ēdināšana slimības situācijā, kad vajadzīgs pilnvērtīgs un veselīgs uzturs? Īsto medikamentu iegāde? Nu nē. Dosim slimniekiem ēdienu ar uzrakstu „gandrīz nekas”, medikamentus - īstos mēs nevaram nopirkt. Nav naudas. Aizvietosim izrakstītos medikamentus ar citiem, kas nedos „gandrīz neko”.

Starp citu, Veronikai ir trīs augstākā līmeņa izglītības. Viņai ir izcila pieredze gan starptautiskajā, gan vietējā mērogā un viņa runā piecās valodās. Kam tas viss? Vai šodien ir atšķirība starp izglītoto un auna pieri?