Komentāri (4)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Ķeguma novada infrastruktūras attīstība 2012.gadā ritējusi straujāk, nekā treknajos gados, ievērojami pārspējot sākotnējās pesimistiskās prognozes, atzīst Ķeguma novada domes priekšsēdētājs Roberts Ozols.

Projektu skaits pēdējos gados ir pakāpeniski audzis - pašvaldības darbinieki ir mācījušies struktūrfondu finansējumu iegūt un realizēt infrastruktūras uzlabošanai. Pagājušā gada rekordlielais projektu skaits ir bijis arī pārbaudījums, kas godam izturēts – veikta Ozolu ielas rekonstrukcija, Skolas ielas rekonstrukcijas II. kārta, faktiski pabeigti darbi Ķeguma tautas namā. Birzgalē pabeigti siltināšanas darbi pamatskolā, pašvaldībai piederošajā ambulancē, bērnudārzā un pagasta pārvaldē, Ķegumā - ambulancē un pašvaldības garāžās, bet Tomē – galvenie darbi tautas namā. Noslēgumam tuvojas arī Rembates pamatskolas bijušā internāta rekonstrukcija, kuras rezultātā mājvietu Rembatē iegūs sociālās aprūpes centrs ar vairāk nekā 40 vietām (Ķeguma sociālās aprūpes centrā līdz šim ir tikai 16 vietas). Ķeguma pludmalē pabeigta autostāvvietas izbūve, gājēju celiņš un volejbola laukums, pārģērbšanās kabīņu, tualešu izvietošana un citi labiekārtošanas darbi plānoti nākamajā pavasarī. Veikta Celtnieku ielas posma izbūve rūpnieciskajā zonā.

Atskatoties uz aizvadītajiem darbiem, R.Ozols neslēpj, ka ne vienmēr gājis tik gludi kā gribētos. Virknei projektu nācies pagarināt īstenošanas termiņus, bet būvniekiem – piemērot soda naudas. Tas gan saistīts ar problēmām Latvijas būvniecības nozarē kopumā. Kopš treknajiem gadiem daudzi kvalificēti būvniecības speciālisti devušies uz ārzemēm, kur atalgojums ir lielāks, tas rada nopietnas problēmas būvfirmām pasūtījumu izpildē.

- Kādēļ Latvijā strādniekiem nemaksā vairāk?
Šeit to vienkārši nevar izdarīt. Ja valsts to mēģinātu, tad ļoti ātri nonāktu daudz sliktākā situācijā nekā Grieķija. Jo nevar izmaksāt algā vairāk, nekā ir nopelnīts, citādi seko valsts vai uzņēmuma bankrots. Ja vidējais darba ražīgums Latvijā ir krietni zemāks nekā Eiropas valstīs, tad zemākas būs arī algas. Ja gribam konkurēt ar Eiropas līmeni, tad ir tikai viens ceļš – jāpalielina darba ražīgums, bet tas nav iespējams bez investīcijām ražošanā un prasa gadus pat politiski pārdomāti vadītā situācijā. Neviens investors nevēlas būvēt rūpnīcu vietā, kur trūkst kvalificēta darbaspēka. Tāpēc brīvais darbaspēka tirgus ir nopietns apgrūtinājums problēmas risināšanai. Savukārt pie vājas politiskās vadības process var ievilkties uz desmitgadēm un būs saistīts ar augstu migrācijas līmeni, kas var padarīt Latvijas valsts eksistenci, maigi izsakoties, nepamatotu.

- Cik pārdomāts bija lēmums Latvijai iesaistīties brīvajā darba tirgū?
No ekonomiskā viedokļa to darīt vajadzēja ļoti uzmanīgi. Latvijas uzņēmumi šajā tirgū nebija konkurētspējīgi, tādēļ ir zaudētāji. Nevar pārmest tiem, kuri grib nopelnīt vairāk un tādēļ dodas uz Īriju. Viņi no šīs situācijas varbūt iegūst, bet Latvijas valsts kopumā zaudē. Tas bija tik paredzami un ir tik acīmredzami, ka tiešām grūti saprast, kā to var saukt par valsts panākumu. Pievienojoties brīvajam darba tirgum, Latvijai vajadzēja noteikt ierobežojumus, lai tas negrautu mūsu valsts ekonomiku. Šobrīd būvniecības nozarē ir pazeminājusies darbaspēka kvalifikācija un pieejamība. Savukārt mums kā patērētājiem, būvniecības pakalpojumu saņēmējiem, rodas šīs situācijas, kad būvnieki nespēj izpildīt savas saistības.

- Vai varat minēt piemērus?
Kaut gan darbi faktiski ir izpildīti, joprojām ekspluatācijā nav nodots Ķeguma tautas nams. Tā rekonstrukcija bija plānota divos mēnešos, taču tas bija optimistisks termiņš, jo tā ir veca ēka. Pirms atjaunošanas bija jāveic demontāža, atklājās defekti, bija jāveic papildus darbi un izmaiņas projektā. No objektīvās puses divi mēneši varēja pārvērsties par trīs vai četriem, bet ne par sešiem. Izrādās, ka konkursā uzvarējušais uzņēmējs finansiālu problēmu dēļ nevar norēķināties ar apakšuzņēmējiem, kuri, savukārt, principiāli nepabeidz darbus, kaut gan atlikuši sīkumi. Dome par darbiem ir samaksājusi, ieturot tikai līgumā paredzēto soda naudu par termiņu kavējumu. Es nevaru apgalvot, ka tā ir būvnieku vaina vai ka būvnieks rīkojies ļaunprātīgi, jo visi apstākļi man nav zināmi. Domes darbinieki panākuši, lai darbi nepaliek pusceļā, kad tos pabeigt būtu ārkārtīgi sarežģīti. Šobrīd darbu pabeigšana ir vairāk juridisks, ne tehnisks jautājums, un noteikti drīz tiks atrisināts.

- Kas notiek ar Tomes tautas namu?
Arī šeit ļaunprātības vai sodāmas neizdarības nesaredzu, taču ir fakts, ka uzņēmējs nespēj pildīt uzņemtās saistības. Tas attiecas gan uz termiņu, gan darbu kvalitāti. Vasarā jumtu pārklāja ar pretkondensāta plēvi un kvalificēta jumiķa darbu atlika uz pēdējo mirkli. Iespējams, tādēļ, ka vasarā jumiķa darbs maksāja dārgi un būvnieks vēlējās ietaupīt. Nu jau sākusies ziema. Labi nav, tomēr lieli zaudējumi nav nodarīti, neskaitot remontdarbu termiņu ievilkšanos. Arī iekšdarbi jau bija jāpabeidz, taču tos var veikt arī ziemā, kad apkure ir pieslēgta. Tā nav traģēdija, taču nav patīkami.

- Kā veicas ar pašvaldības objektu siltināšanu?
Kopumā sekmīgi, tomēr atsevišķi darbi objektīvu iemeslu dēļ jāpārceļ uz pavasari. Piemēram, Birzgales pamatskolā pie siltināšanas atklājās, ka pamatskola, kas ir trīsstāvu ēka, ir uzbūvēta uz ļoti veciem pamatiem, kas faktiski ir akmeņu krāvums. Tas bija jāatrok pa posmiem, lai neapdraudētu ēkas stabilitāti, jāpiebetonē un jāveic citi darbi. Process bija diezgan darbietilpīgs un prasīja daudz laika. Līdzīga situācija bija ar Birzgales ambulances ēku, bet Rembates internāta ēkai pamati būvēti „krievu laikos” un arī to siltināšana kavējusi darba pabeigšanu.

- Varbūt kādu labo piemēru?
Labs piemērs bijusi Ozolu iela, kas pabeigta vēl pirms noteiktā termiņa un paredzētajā kvalitātē. Būvniecības procesā šoreiz izpalika neparedzēti atklājumi, papildus darbi un izmaksas. Tagad atjaunots ielas segums, izbūvēta ietve, kas bija nepieciešama, jo ielu intensīvi izmanto gan autovadītāji, gan gājēji.

- Cik daudz no priekšvēlēšanu plāniem izdevies izpildīt un cik nācies koriģēt?
Ķīseļa upes netikām solījuši. Šis sasaukums sakrita ar krīzes un pēckrīzes laiku, kad pašvaldības iespējas bija stipri ierobežotas. Lielāko daļu projektu īstenojām, pateicoties struktūrfondu finansējumam.

- Tātad esat atkarīgi no tā, kam tiek piešķirta struktūrfondu nauda?
Jā. Izņemot atsevišķus gadījumus, pašvaldībai aizliegts ņemt kredītus. Pēc izmaiņām 2012.gadā varējām paņemt līdzekļus Ķeguma novada sociālās aprūpes centra rekonstrukcijai. Darbus bija plānots pabeigt līdz gada beigām, taču, iegūstot papildus finansējumu, paplašinājām projektu. Tagad sociālā centra klientiem būs pieejamas ne tikai izremontētas istabiņas, bet arī virtuve, papildtelpas, kvalitatīvāka ventilācijas sistēma. Darbus plānots pabeigt pavasarī.

- Vai pēc 2012.gadā paveiktajiem darbiem pašvaldības optimisms ir pieaudzis?
Projektu skaits nav atkarīgs no pašvaldības optimisma, bet finanšu līdzekļu iegūšanas iespējām. Svarīga ir pašvaldības spēja finansējumu iegūt un lietderīgi izlietot. Lai miljonu pārvērstu izbūvētā ielā vai citos objektos, ir nepieciešama spēja novadīt projektu. Profesiju rangos projektu vadītājs kā amats ir ļoti labi atalgots. Domē ir vajadzīgi šādi cilvēki, taču astronomiskas algas maksāt nevaram. Tādēļ projektu vadīšana jāapgūst esošajiem darbiniekiem. Ja darbinieki to šogad ir spējuši, tas nozīmē, ka arī nākamgad to varēs veikt.

- Vai, izstrādājot projektus, priekšroka tiek dota pilsētas vajadzībām?
Priekšroka tiek dota darbiem, kuru rezultātus var izmantot lielāks iedzīvotāju skaits. Darbi notikuši ne tikai Ķegumā, bet arī citur novadā – Birzgalē, Rembatē, Tomē. Birzgalē šogad siltinātas nozīmīgākās infrastruktūras ēkas - pamatskola, bērnudārzs, pagasta pārvalde un ambulance. Ķegumā no siltināšanas projektiem realizēta mazākā daļa – tikai divi no deviņiem objektiem. Nākamgad ieplānoti divi lieli projekti - kanalizācijas un ūdensvada tīklu paplašināšana un rekonstrukcija Ķeguma pilsētā par vairāk nekā miljonu latu un līdzīgs projekts Rembatē, kur paredzēta arī jaunu attīrīšanas iekārtu būvniecība, par vairāk kā trīssimt tūkstošiem latu. Finansējums šiem projektiem ir apstiprināts. Tas, ka lielākā daļa darbu notiek Ķeguma pilsētā, ir loģiski, jo projekti vispirms tiek realizēti tur, kur labumu no tiem gūst iespējami lielāks cilvēku skaits. Tieši tāpat, runājot par Ķeguma pilsētas ielām, pirmā bija Skolas, nevis Mednieku vai kāda cita iela. Vienkāršu iemeslu pēc – naudas ieguldīšana sākas ar tām ielām, kur satiksme ir intensīvāka. Savukārt no ceļu fonda līdzekļiem pilsētas ielām tiek mazākā daļa – vienkārši lauku ceļu garums ir daudzkārt lielāks par ielu garumu.

- Tātad pašvaldības darbu vēlētājs var vērtēt arī atkarībā no tā, cik prasmīgi tā izmanto valsts piedāvātās iespējas?
Tā tas ir, taču iedzīvotājam, vēlētājam ir savas rūpes un nav laika pētīt pašvaldībai pieejamos finanšu resursus un apstākļus, tādēļ viņš subjektīvi vērtē pēc tā, kas ir padarīts, pēc gala rezultāta. Un tas ir loģiski.

- Vai pēc gandrīz četriem gadiem mēra amatā ir gandarījuma, vai vilšanās sajūta?
Zināma gandarījuma sajūta ir. Ir bijis labāk, nekā varētu sagaidīt, nekā pesimistiskajā prognozē. Taču ir arī rūgtums par lietām, kas nav izdevušās, kuras nācies atlikt vai vispār atcelt.

- Kas no optimistiskās prognozes nav piepildījies?
Ķeguma lielākā sāpe joprojām ir augstie siltumapgādes tarifi. Diemžēl sadarbība ar Latvenergo nav izrādījusies veiksmīga. Nav piepildījies sliktākais iespējamais scenārijs, ar ko „Latvenergo” mums draudēja 2006.gadā – ka slēgs katlumāju un mēs varēsim darīt ko gribam. Godmaņa krāsniņas Ķegumā nav bijušas nepieciešamas. Bet es pat nezinu, kas ir sliktāk, vai tas, ka par šo pakalpojumu ir jāpārmaksā, vai tas, ka rodas negatīvas un grūti labojamas sekas. Tā vietā, lai domātu par siltumapgādes sistēmas optimizāciju, arvien vairāk ķegumiešu atsakās no centralizētas apkures, liekot savus katlus, kurinot ar elektrību un citos veidos. Samazinoties patērētāju skaitam, samazinās siltuma patēriņš un, attiecīgi, pieaug relatīvie zudumi siltumtīklos. Tas degradē siltumapgādes sistēmu un atstāj negatīvu ietekmi uz SIA „Ķeguma stars” funkcionētspēju. Palielinās arī iedzīvotāju parādi, šobrīd pārsniedzot jau 160 tūkstošus latu, kas pret „Ķeguma stara” apgrozījumu ir ievērojama summa. Līdz ar to uzņēmums praktiski nevar veikt profilaktiskos darbus, atjaunot trases, jo vienkārši nav naudas. Arī vienīgā daudzdzīvokļu māja, kas pieņēmusi lēmumu veikt siltināšanu, saskārusies ar negatīvu pieredzi - būvnieks netiek galā ar līguma izpildi. Diemžēl, Iepirkumu likums nereti liek izvēlēties lētuma solītājus.

- Vai ar pašvaldības resursiem šo situāciju vispār var atrisināt?
Līdz šim nevarēja, jo, lai izvēlētos citu piegādātāju, uzbūvētu savu katlumāju vai izveidotu decentralizētu siltumapgādes sistēmu, nepieciešamas ievērojamas investīcijas. Gan jau šī situācija mainīsies, varbūt jau šogad. Šādas attiecības ar „Latvenergo”, kādas pašlaik ir mums uzspiestas, pie pirmās izdevības tiks mainītas. Diemžēl „Latvenergo” kā monopola uzņēmumam ir grūti saprast tādus jēdzienus kā biznesa stabilitāte, kas prasa, lai būtu ieinteresēts ne tikai pakalpojuma sniedzējs, bet arī saņēmēji.

- Ko jūs novēlētu Ķeguma novada iedzīvotājiem Jaunajā gadā?
Diemžēl sabiedrībā pēdējā laikā veidojas attieksme: es neko nevaru, viss ir slikti, man vienalga, vienīgā izeja ir braukt uz Īriju un tamlīdzīgi. Es nedomāju, ka vienīgā izeja ir glābties bēgot. Tas noteikti neatbilst manam raksturam. Uzskatu, ka Latvija ir iespēju zeme, tikai šīs iespējas izmantot ir jāspēj, šeit nevar dzīvot pie visa gatava kā „vecajā” Eiropā. Tāpēc novēlu veselību, lielāku ticību sev un uzņēmību, tad būs arī veiksme un panākumi!