Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Bibliotēku nedēļā īpašs notikums Ķeipenē: 20. aprīļa pēcpusdienā esam aicināti uz pagasta bibliotēku, lai tiktos ar bijušo ķeipenieti Havjeru Garsiju – vēl gluži svaigās grāmatas «Gatavots a la mexicana» autoru. Ar meksikāni, kas kļuvis par Latvijas pilsoni un mūsējo.

Pirms oficiālās daļas aprunājamies pie kafijas tases. Kur sapņainu atmiņu starpā grāmatas autoram izsprūk negaidītais: «Astoņpadsmit gadus jau esmu Latvijā, no tiem pieci pavadīti Ķeipenē. Ķeipene ir īpaša vieta. Ar dabu, cilvēkiem un to, ko sauc par latvisko dzīvesziņu. Rīga šajā ziņā laukiem zaudē: lielpilsēta, burzma, steiga, bezpersoniskums, kosmopolītisms. Ķeipene – mana otrā dzimšanas vieta un lielā mērā arī mans laiks. Te es uzdrīkstējos mainīt savu dzīvi. Te dzima jauna enerģija un cits skats uz pasauli. Te manas dienas un nedienas, te ieguvumi, zaudējumi, te jauni spārni un cits lidojums...»

Personība
Rīkotāja (bibliotekāre Maija Kalniņa) gana tālredzīga: gaidāmā ļaužu pieplūduma dēļ tikšanās pārcelta no bibliotēkas uz bērnudārza zāli. Un prātīgi darīts: saskaitu gandrīz četrus desmitus grāmatu draugu, kas atšķirībā no citām reizēm gluži vai neticams fakts. Redzams, ka viesis gaidīts un par visu padomāts – lasītavā izstāde, kafijas galdiņš, nepiespiestas sarunas, arī pagasta pārvaldnieks Vilnis Sirsonis turpat. Pēc brīža dodamies uz zāli. Havjers ir personība. Bezgala vienkāršs, kautrīgs, sirsnīgs, domājošs un tāds, kas ar sevišķu vērību klausās otrā. Atminos kaut kur lasīto, ka humors ir personības intelekta sevišķa pazīme. Un Havjers ir humora pilns, allaž smaidīgs, taču bez smīna un etiķetes pielūgsmes... Tad, kā jau reižu reizēm piedzīvots, personība neiekļaujas scenārijā, un par dienas kārtību top viņš pats: darbs tikai aizsākt vienu tematu, kad pats no sevis raisās nākamais un nākamais, līdz tikšanās pārtop par jautājumu un atbilžu dabisku plūsmu.

Atnākuši Havjera bijušie darba biedri – Jānis Gavris, Leons un Māris Birkenfeldi. Ir ko atcerēties un ir par ko pasmieties. Viesis stāsta: «Valodas trūkums radīja vienu kuriozu pēc otra. Bija mums te labs metinātājs Voldis. Pēc labi padarīta darba velku no kabatas naudas maku. Voldis paziņo kodolīgi, ka tas joks maksā divi polši. Tad nu pārcilāju maka saturu un pie sevis murminu, ka rubļi ir, dolāri arī, vēl daži peso, bet polšu nav, varbūt tā kāda poļu nauda?... Pēc ilgas skaidrošanās Voldis atnes divas Kristāla pudeles un rāda, ko tie polši nozīmē. Kaut kā aprēķinājis, cik tas maksā, dodu viņam četrus simtus rubļu, bet meistars spītīgi paliek pie savas takses, ka naudu viņam nevajag, redz, tur esot veikals, un tur tās pudeles nopērkamas...Vai citā reizē Rīgā ar vārdnīcas palīdzību prasu kilogramu jēra gaļas. Man atbild: «Što?»*, meklēju vārdnīcā, bet to «što» neatrodu... Reiz man zvana, atbildu, ka klausās Garsija. Otrā galā: «Kakoj, kakoj SIA?»** Un tā no vietas.» Saruna atraisās pati no sevis, un joki mijas ar nopietnību.

Talants
Havjers stāsta par to, kā izveidojis pirmo restorānu La Cucarasha ar Meksikas virtuvi, ar tam līdzi sekojošo padomju laika «Astorija» vēsturi un kā šo ideju attīstījis tālāk. Ka nu jau labu laiku ir Tex – Mex restorānu tīkla šefpavārs, ka restorāni Rīgā, Ventspilī, Daugavpilī, Liepājā, Jūrmalā, ka daudz laika jāpavada ceļā. Ka nedēļā vismaz reizi jāapciemo visas elitārās ēstuves, kur personāla atlase un apmācība, ēdienkartes, receptes, interjers un viss ar meksikāņu tradīcijām saistītais Havjera ziņā. Gluži vai lieki piebilst, ka bez daudzpusības, talanta un uzņēmības tik atbildīgā un apjomīgā darbā panākumus gūt neiespējami. Lai īpašos gadījumos (piemēram, savas grāmatas atvēršanas svētkos) radītu īsti dienvidniecisku gaisotni, bez sava profesionālā ķēriena šefpavārs lietā liek arī pašmācības ceļā apgūtās muzikanta prasmes, tāpēc meksikāņu melodijas kopā spēlētas ar tādiem vīriem kā Laimis Rācenājs, Uldis Marhilēvičs... Savukārt Halapas Mākslas akadēmijā iegūtās zināšanas, ikdienā slīpētā ēdienu, dzērienu un īpašā galda kultūras izjūta itin veiksmīgi ļauj nenodalīt mākslu no pavārmākslas, kad arī Mārtiņš Rītiņš spiests atzīt: «Kas var būt labāks par šo?!»

Aiz kautrības Havjers nepastāsta, ka viņa grāmata pērn tika nominēta Grāmatu mākslas konkursam «Zelta ābele – 2009», kurā izcīnīta pārliecinoša uzvara ziņu portāla DELFI organizētajā lasītāju balsojumā, un tur melns uz balta rakstīts, ka grāmatas mākslinieki ir Havjers Garsija un Iveta Zāģere. Šķiroties viesim uzdāvinu abas «OVV» avīzes, kurās intervija ar viņu. Havjers vēlas šo detaļu iemūžināt arī foto uzņēmumā. Lasītāji, pasniedzot ziedus, ņēmuši vērā grāmatā skaidroto, ka Meksikā vienu puķi nedāvina, jo dualitātes izpratnē viens nevar pastāvēt: tikai no diviem kaut kas var veidoties... Sirsnīgā un nesteidzīgā atmosfērā ik lasītājs tiek pie kārotā autogrāfa, aplūko Havjeram veltīto izstādi un izprasa paša autora apsolījumu, ka grāmatai sekos turpinājums...

* ko?
**kāds, kāds SIA?