Militārā tuvcīņa pastāv daudzu valstu armijās, un ir pašsaprotama lieta, jo karavīram jābūt trenētam ne vien cīņai tālā, bet arī tuvā distancē ar savu pretinieku. Atjaunotajai Latvijai drīz būs 20 gadi, bet Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) vēl aizvien nav vienotas tuvcīņas apmācību sistēmas, lai gan ik pa laikam bijuši dažnedažādi mēģinājumi to ieviest. Taču šobrīd pavisam reāli notiek tās izstrādāšana. Jau sākušies treniņi pirmajā līmenī.

*

NBS Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks pulkvedis Igors Rajevs:

– Ideja par tuvcīņas sistēmas ieviešanu Latvijas bruņotajos spēkos man bija jau ļoti sen, precīzāk, laikā, kad es biju Izlūkdesanta bataljona komandieris. Diemžēl visu šo laiku mēs nevarējām atrast kādu konkrētu sistēmu, kas būtu institūcijas līmenī ieviešama Latvijas NBS un būtu dzīvotspējīga, jo visbiežāk tuvcīņas sistēmu ieviešana bija ļoti sadrumstalota pa vienībām un piesaistīta konkrētām personām kā instruktoriem. Tas visbiežāk padarīja jebkādu tuvcīņas sistēmas ilgtermiņa izstrādi un apmācību par neiespējamu. Tā arī nekas vairāk līdz šim kā vien atsevišķu vienību pašiniciatīva šajā jautājumā Latvijas bruņotajos spēkos nenotika.

 

Es tikos ar vairākiem tuvcīņas treneriem Latvijā, ar citiem zinošiem cilvēkiem kā civilā, tā militārā vidē. Notika diskusijas ar Sauszemes spēkiem, ar bijušiem un esošo Speciālo uzdevumu vienības komandieri, kuru viedoklim izkristalizējoties, tika izteikts atbalsts Egila Helmaņa pieredzei un pārstāvētai tuvcīņas sistēmai, kas labi pielāgojama Latvijas armijas vajadzībām. Jāteic gan, ka Egila Helmaņa pieredze un pārstāvētais militārās tuvcīņas stils ir kā labs papildinājums tuvcīņas pamatsistēmai, kuru esam nolēmuši ņemt no ASV Jūras kājnieku izmantotās MACMAP (Marine Corps Martial Arts Program) tuvcīņas sistēmas. Tiek plānots sūtīt mūsu instruktorus trenerus šīs Jūras kājnieku tehnikas apgūšanai, lai viņi papildinātu savas zināšanas un prasmes militārajā tuvcīņā. Kāpēc izraudzīta tieši ASV Jūras kājnieku sistēma? Ir daudzas skolas, kas piedāvā «vislabāko» tuvcīņas sistēmu, taču tās ne vienmēr ir atbilstošas armijas specifikai. Pārsvarā visas sistēmas balstās uz sporta cīņas veidiem, kas armijai neder. ASV Jūras kājnieku sistēma ir pastāvējusi jau ļoti ilgi un ir praktiski pārbaudīta daudzajās ASV militārajās operācijās. Šī sistēma ir atbilstoša karavīram pilnā ekipējumā, jo tāds viņš būs reālā konflikta situācijā atšķirībā no citiem cīņu veidiem, kas kā sporta paveidi nav pilnvērtīgi pielāgojami militārajai tuvcīņai. Turklāt daudzi no tiem tiek piedāvāti kā prece, bez īpašas vērtības, un nav sevi attaisnojuši militārajā praksē. Patlaban mēs esam uzsākuši pirmās apmācības Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA). Tas ir paša pirmā, sagatavošanas posma, līmenis, tāpēc par kaut kādiem rezultātiem pagaidām runāt ir stipri pāragri. Pirmos rezultātus varam sagaidīt pēc aptuveni 3 līdz 4 gadiem. Militārās tuvcīņas sistēmas apgūšana ir smags un komplicēts darbs, kuru nevienā līmenī nav iespējams veikt pāris mēnešos. Tas ir ilgtermiņa projekts, kuram stabili jāiesakņojas mūsu armijā – visās tās vienībās. Mēs sākam šos militārās tuvcīņas treniņus kā pirmprojektu NAA, Instruktoru skolā Cēsīs, kā arī Kājnieku skolā, jo pirmajā posmā jāapmāca topošie instruktori, kas bruņotajos spēkos būs ilgāku laiku. Viņi konkrētajās vietās dien un mācās ilglaicīgi, līdz ar to spēj apgūt šo sistēmu. Varu droši teikt, ka Latvijas bruņotajos spēkos top to vajadzībām atbilstoša militārās tuvcīņas sistēma, kas sastāvēs no pasaulē daudzkārt pārbaudītām tuvcīņas praksēm.

*

NBS Sporta kluba priekšnieks kapteinis Vents Graudiņš:

– Šobrīd mēs varam runāt par tikko uzsākto militārās tuvcīņas nodarbību programmas pirmo līmeni. Lai sagatavotu karavīru līdz līmenim, kad tas spētu vadīt militārās tuvcīņas nodarbības, jāpaiet ļoti ilgam laikam. Es redzu pirmos instruktorus veidojamies tieši no tiem karavīriem, kuriem jau ir pieredze dažādos cīņas veidos, jo pārkvalificēties ir vieglāk nekā iemācīties no jauna. Pašreiz mums ar MVP komandiera pavēli ir izveidota darba grupa, kas līdz gada beigām apzinās visu nepieciešamo informāciju saistībā ar tuvcīņas mācību veiksmīgas norises turpmāku nodrošināšanu. Mēģināsim sistematizēt datus par to, kāds mums ir karavīru sagatavotības līmenis, kāds mums ir inventārs, kāda ir instruktoru gatavība iesaistīties šīs programmas darbā utt. Vairāki speciālisti jau ir ierosinājuši militāro tuvcīņu likt pie karavīru taktikas, un tas būtu pareizi.

 

Mēs darbojamies pamatā pēc ASV Jūras kājnieku tuvcīņas sistēmas programmas, kas ir iedalīta septiņos līmeņos. Galvenais speciālists militārajā tuvcīņā mums viennozīmīgi ir Egils Helmanis, kas par pamatu izmanto Kadočņikova metodi (Krievijā radusies militārās tuvcīņas sistēma), taču arī pārējie instruktori ir ar lielu pieredzi gan brīvajā cīņā, gan karatē un citos cīņu veidos. Tātad mēs sākam veidot Latvijas militārās tuvcīņas sistēmu, un pirmie rezultāti mums gaidāmi ne ātrāk kā pēc trim līdz pieciem gadiem. Šīs sistēmas pamatā būs ASV Jūras kājnieku MACMAP militārās tuvcīņas sistēma, kas tiks papildināta un pārveidota, ņemot vērā mūsu pārliecību, pieredzi un vajadzības. Ļoti liela interese par topošo militārās tuvcīņas sistēmu ir citās vienībās, piemēram, Štāba bataljonā, kā arī Alūksnes kājnieku skolā.

*

Militārās tuvcīņas meistars Egils Helmanis, pasniedz militāro tuvcīņu NAA:

– Tā militārā tuvcīņa, ko es mācu, ir balstīta uz akadēmiskām zināšanām un ņemta no citu valstu ilggadējām militārās tuvcīņas tradīcijām. Ļoti būtiski ir izvēlēties stilus, kas vēsturiski mums ir vispiemērotākie, respektīvi, kaujas mākslu, kura radusies mums saprotamos apstākļos – Eiropā. Šobrīd mēs veidojam tuvcīņas sistēmu, kas ir piemērota tieši mūsu, Latvijas armijas, vajadzībām. Tas nav cīņas sporta veids, bet reāla militārās tuvcīņas sistēma, ko var veiksmīgi izmantot jebkurā militārā konflikta situācijā. Pašlaik treniņos mēs esam pamatlīmenī – attīstām karavīru fizisko sagatavotību. Militārās tuvcīņas fiziskās sagatavotības treniņi ir sevišķi smagi un nodarbina visas retāk izmantoto muskuļu grupas. Ja karavīrs viens divi sabeidz muguru, pārvietojoties ar mugursomu plecos, kuras svars atbilst noteikumiem, tad skaidrs, ka daudziem primāri ir jārūpējas par elementāru fizisko sagatavotību. Mēs iemācāmies arī pareizi krist, kas ir ļoti svarīgi karavīram, atrodoties ne vien misijās, bet arī visa veida mācībās un treniņos, jo, tieši nemākulīgi nokrītot, visbiežāk rodas traumas. Šiem cilvēkiem tiek mācītas visdažādākās personāldrošības tehnikas, lai padarītu viņu turpmāko dienestu pēc iespējas drošāku.

 

Uzskatu, ka paies kādi pieci gadi, līdz izaugs pirmie instruktori šai konkrētai sistēmai. Latvijā jāsaprot, ka mēs esam spējīgi veidot mūsu vajadzībām atbilstošu militārās tuvcīņas sistēmu un mums nav jābaidās šā ceļa. Es pats vairāk nekā 20 gadus nodarbojos ar visa veida militārajām tuvcīņām, un man ir aptuveni seši instruktora diplomi vairākos militārās tuvcīņas veidos. Marta beigās biju Vestpointā, lai vadītusemināru par militāro tuvcīņu. Taču savu perspektīvu es redzu Latvijā, jo esmu latvietis. Esmu visu mūžu mācījies, lai dotu kādu ieguldījumu savas valsts un armijas attīstībai un stiprināšanai. Es vēlos redzēt to stipru un uzskatu, ka katram no mums ir jābūt daļēji atbildīgam par tās nākotni.

(no žurnāla «Tēvijas Sargs»)