Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Šodien Rietumu pasaule svin Lieldienas, kristieši viens otru sveicina ar vārdiem "Kristus ir augšāmcēlies!".

Priesteris Zbigņevs Stankevičs skaidro, ka šis tradicionālais Lieldienu perioda kristīgais sveiciens mūs ievada svētku vēstījuma pašā sirdī. Pēc Lielā Gavēņa, kurā mēs apcerējām Jēzus dzīves sāpīgos notikumus, tagad esam aicināti priecāties par to, ka Viņš ir dzīvs, par to, ka grēkam, ciešanām un nāvei nepieder pēdējais vārds šai pasaulē.
 
Z.Stankevičs atgādina, ka esam aicināti pieņemt jauno dzīvību, ko Jēzus mums dāvā caur savu augšāmcelšanos. Lai saņemtu ticību, kas kļūs par mūsu atbildi un „roku pastiepšanu“ pretī Dievam, ir nepieciešama pazemība, jo tikai pazemīgs cilvēks saprot, ka viņš nav pašpietiekams, ka viņam kaut ko vajag saņemt. Caur ticību augšāmceltā Jēzus spēkam arī mūsos var notikt iekšējās pārvērtības brīnums, mūsu jaunā piedzimšana un augšāmcelšanās. Jo caur ticību atveram Dievam ceļu uz mūsu sirdi un tad Viņš var mūsos brīvi darboties.

Ieticēt Dievam tādā gadījumā nozīmē: uzticēties Viņam, atrast Viņā un Viņa mīlestībā drošu patvērumu un pamatu zem kājām, sajusties pilnīgi drošam, pārstāt baidīties. Tas nozīmē būt pārliecinātam, ka Viņš mani mīl neskatoties uz maniem pagātnes grēkiem un kļūdām, ka Viņš mani ir radījis unikālu un neatkārtojamu un paredzējis man īpašu vietu savā plānā. Tas nozīmē atklāt, ka Viņš pieņem mani tādu, kāds es esmu, un priecājas par mani, kad es kā mazs bērns gribu nākt pie Viņa un uzticēt Viņam savus priekus un bēdas, gluži kā mīlošam Tēvam.

Z.Stankevičs uzsver, ka kristīgā dzīve reizē ir process un auglis, kas rodas no tā, ka Dievs savā visvarenībā mūs rada no jauna (sal. 2Kor 5,17), bet mēs Viņam atbildam, pazemīgi piekrītot saņemt ticības dāvanu, tādējādi, Viņš liek mums atdzimt un mūs augšāmceļ (sal. Rom 6,4-5). Šai Dieva darbībai piemīt radikāla notikuma raksturs. Kristības fakts ir tikai šī procesa iesākums, tas ir kā sēkla, kas iesēta mūsu sirds augsnē.

Augšāmceltā Jēzus Kristus dievišķais spēks ir realitāte, tā darbojas pasaulē. Tomēr ticība nāk no sludināšanas un ieklausīšanās, tāpēc sv. Pāvils ar sāpēm sirdī sauc: „Bet kā tie piesauks to, kam nav ticējuši? Vai kā lai tic uz to, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird bez sludinātāja?” (Rom 10,14) „Un kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! ” (Mt 13,9.43; Mk 4,9.23. 7,16; Lk 8,8. 14,35)

Tātad pirmais, ko mēs esam aicināti dot citiem, ir vēsts par šo jauno dzīvību, ko mums piedāvā Dievs. Var jau atbildēt, ka pie mums ir daudzi, kas to jau dara, bet neredzam kādus īpašus rezultātus. Tāpēc šeit ir jāpasaka dažus vārdus arī par to, kā dot. Ja aprakstītais līdz šim mums ir bijusi tikai skaista teorija, tad mūsu vārdi nenesīs sev līdz to realitāti, par kuru runājam. Kristietība ir Vārds, kas ir tapis miesa (sal. Jņ 1,14), nevis skaista teorija. Ja esam ieklausījušies šajā Vārdā, paklausījuši Viņam un šis Vārds ir tapis miesa arī mūsu dzīvē, tad mēs nevarēsim to paturēt pie sevis.