Fakti.lv
Autorizācija

Lietotājs:
    Parole:

Noderīgas saites:

Inta Kārkliņa
  Publicēts: 2012-04-11  18:50:00 / Kultūra
 
 Ziņot redakcijai  

   

Kamēr pārējiem vienaudžiem pilnībā izbaudīt pavasara brīvdienas, iespējams, traucēja ne pārāk labie laika apstākļi, bērnu vokālās studijas "Svilpastes" dalībnieki, tos diez vai pat pamanīja.

Jo bija vairāk aizņemti nekā ikdienā. Tiesa, uz skolu viņi negāja, taču uz mēģinājumiem gan (pat vēl biežāk nekā ikdienā) un paguva arī aizvizināties līdz Zviedrijai un atpakaļ, uzstājoties prāmja "Tallink" pasažieriem: turpceļā koncertējot kopā ar TDA "Dzintariņš", bet atpakaļceļā kopā ar Mazo teātri, parādot A. Brigaderes lugu "Sprīdītis".

Turklāt tas nebija ne viņu pirmais brauciens uz Zviedriju, ne pirmā uzstāšanās "jūrā", bet trešā. Vadītāja Ilze Miezere pat joko, ka esot jau grūti izdomāt, "kur Stokholmā brīvajās stundās aiziet, jo viss svarīgais jau redzēts." Taču tajā pašā laikā viņa arī neslēpj, ka neviens šāds brauciens nav viegls – ne bērniem, ne viņu pedagogiem, ne pārējiem līdzbraucējiem, taču secinājums, krastā nokāpjot un mājās atgriežoties, ir nemainīgs: bija vērts. "Jā, ir grūti," turpina Ilze, "mēģināt un uzstāties neierastos apstākļos, uzstāties deviņos vakarā, kad mazie mājās jau pošas gulēt, nākamajā dienā ekskursija pilsētā, nogurums, un vakarā vēl izrāde... Bet visi iztur, visiem patīk un visi gatavi braukt vēl. Mēs, protams, priecājamies, ka mums zvana, interesējoties, kas jauns iestudēts, un rosina to parādīt uz kuģa, taču vispirms jau šie braucieni ir vajadzīgs mums pašiem. Bērni krāj uzstāšanās pieredzi, iemācās neapjukt, ja piepeši atgadās kas neparedzēts, mācās sadzīvot kolektīvā, izjust lielāku atbildību citam par citu. Tāds brauciens ir līdzvērtīgs desmit mēģinājumiem mājās".

Ar konkursu pieredzi
Pieredze krāta arī, uzstājoties Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Čehijā, Spānijā. Tāpat "Svilpastes" sekmīgi piedalījušās dažādos konkursos un festivālos Latvijā. Par lielu sasniegumu vadītāja uzskata iekļūšanu konkursa "Balss pavēlnieks" finālā pērn. Tā pirmajā kārtā piedalījies varāki simti dziedātāju, pusfinālam pēc ierakstiem atlasīti 100, no kuriem finālisti bijuši tikai 40, kuri tad arī uzstājās Ventspilī, uz Eirovīzijas skatuves. "Mēs tikām finālā, un tas likās pilnīgi neticami," atceras Ilze. "Šogad arī piedalāmies konkursā. 31.martā ir pusfināls, kurā iekļuvuši arī ogrēnieši - gan mūsējie, gan Artūra Manguļa audzēkņi. Turam īkšķus!" 

Lai gan vadītāju, tāpat kā citus viņas kolēģus, konkursos ar bērnu (īpaši mazo) piedalīšanos nereti mulsina acīs krītošā pedagogu un vecāku sacensība, kategoriski pret konkursiem viņa neiebilst. "Konkursu labums ir tas, ka tu ieraugi, ko dara citi, arī novērtējums ir vairāk vai mazāk objektīvs. Un tas ir ļoti svarīgi. Labi, ja arī žūrija atrod laiku pastāstīt pedagogiem, kas patika, kas nepatika, pie kā jāstrādā. Turklāt, ja konkursos nepiedalīsies, tavējos ātri aizmirsīs.”

Arī Ogrē jau tradicionāls kļuvis konkurss "Tusiņš trīs priedēs", kas šopavasar (5.maijā) notiks jau devīto reizi, pulcējot atkal vairāk nekā pustūkstoti bērnu no visas Latvijas un divām kaimiņvalstīm - Igaunijas un Lietuvas. "Jau nopietni strādājam pie konkursa sagatavošanas," stāsta Ilze, "gribas, lai arī žūriju papildina Lietuvas un Igaunijas pārstāvji – lai paskatās ar svaigu aci, būs objektīvāks vērtējums."

Ja dara, tad dara
Kad pirms vairāk nekā diviem gadu desmitiem uz pirmo vokālās studijas nodarbību aicināja toreizējā J. Mediņa mūzikas vidusskolas audzēkne Ilze, atnāca septiņi mazie. Tagad par "Svilpastēm" sevi sauc astoņi desmiti dziedātāju vecumā no 2 līdz 16 gadiem. "Protams, ka meiteņu ir divas reizes vairāk nekā puiku. Ir grupas, kurās ir tikai viens zēns, lutinātais un lolotais, un ir grupas, kurās viņu ir trīs," ar savējiem iepazīstina skolotāja. "Mums ir 8 grupas, strādājam divas skolotājas, jau otro gadu man ir kolēģe – Jolanta Kalniņa, jauna, enerģiska, mācās Mūzikas akadēmijā un strādā ar mazulīšiem. Mēģinām divas reizes nedēļā, bet tad, kad nāk konkursi, pasākumi, ir papildmēģinājumi sestdienās, svētdienās... 

- Liela slodze...
- Es nezinu, kā ir savādāk. Protams, tā ir katra paša izvēle. Mēs varam iet, darīt, darboties, būt piekusuši, un varam nedarīt neko – trīs koncerti gadā, un viss. Bet, ja dara, tad dara nopietni.

- Vokālā studija, tie nav tikai koncerti.
- Nav gan. Mēs galvenokārt mācāmies dziedāt. Kopš strādājam, esam vairāk popstilam pievērsušies, jo tas ir tas, kas bērniem patīk. Tomēr pamatu pamats ir viens – būsi operdziedātājs, kordziedātājs, popdziedātājs vai džeza dziedātājs – atnākot trīsgadīgajam bērniņam, mēs vispirms sākam mācīties pareizi elpot, pareizi atvērt muti, pareizi izrunāt skaņas, mācāmies ritmus, rotaļāties, uzkāpt uz skatuves un nebaidīties no prožektoriem, no publikas... Nu, protams, visi bērni nav solisti, visi arī neies uz "Okartes" akadēmiju, kas tagad viņiem ir etalons, bet to gan droši varu teikt: visi bērni ir dziedoši, ja viņus sāk mācīt  3-4 gados. Tad nebūtu ne "rūcēju", ne tādu, kuri kautrētos dziedāt valsts himnu, jo viņam, lūk, "lācis uz auss uzkāpis". Turklāt visi bērni, kuri mācās dziedāt, dejot, zīmēt, ir tikai ieguvēji. Kā es saku: tie ir ielai atņemti bērni, jo viņi jau no mazotnes nezina, kas tas ir garlaikoties un blēņas darīt. Jo tie, kuri dzied "Svilpastēs", iet arī uz mūzikas skolu, uz mākslas skolu, sporta skolu. Viņi ātri kļūst patstāvīgi, iemācās savu laiku plānot. Iemācās ne tikai dziedāt, bet arī nebaidīties iziet klases priekšā, uzstāties, aizstāvēt savu projektu, augstskolā kāpt katedrā, runāt ar publiku... 

- Atnāk pie jums tāds trīsgadnieks vai četrgadnieks – tā lielākoties ir vecāku izvēle.
- Jā, protams. Un tajā brīdī neviens nevar pateikt: būs viņš dziedātājs vai nebūs. Mēs skatāmies, vai mazais ir pietiekami gatavs bez tās mammas nākt iekšā mēģinājumā, aprunāties ar svešām tantēm, kaut ko nodziedāt, strādāt un pēc 3 - 4 mēnešiem uzkāpt uz skatuves. Ir bērni, kuri ne uz brīdi nešķiras no mammas, un mēs kopēju valodu neatrodam. Tad vienojamies, ka viņš atnāks nākamajā gadā. 

- Uzņemat katru rudeni? Visās grupās?
- Jā, nāk visu vecumu bērni katru rudeni.

- Tas taču nozīmē individuālu darbu ar katru?
- Kaut kādā mērā – jā. Ideāli būtu grupa ar astoņiem bērniem, tad es varētu ar katru strādāt. Pašlaik tā vienmēr neiznāk. Taču ar katru, kad mācāmies sarežģītas dziesmas, izdziedam grūtās vietas un kopā laboju. Ar to jau arī mēs no kora atšķiramies, ka vairāk laika varam veltīt individuālajam darbam. Lielajās grupās šāds darbs ir visai ierobežots, tomēr cenšamies.
Pa šiem gadiem esmu arī novērojusi, ka bērni ir ļoti mainījušies. Mēs parasti, mācot vokālos pamatus, sākumā ejam caur rotaļām, tautas dziesmām. Taču ar tautas dziesmām arvien grūtāka saprašanās. Kad es vecākiem sapulcēs prasu, vai tiešām mēs vairs nedziedam bērniem mājās, atbilde ir ... klusums. Taču pirms 20 gadiem visi zināja "Pūt, vējiņi!", zināja "Kaķīt's mans"... Bija vieglāk strādāt, jo visi sēdēja un klausījās. Tagad viņi ir skaļāki, radošāki, grūtāk savācami. Zina, kas ir Flintstoni, Transformeri, bet ļoti daudzi neprot "Velc, pelīte, saldu miegu"... 

- Kā veidojas jūsu repertuārs? Ko dziedat, iestudējat?
- Zinot, kādi koncerti būs, meklējam jaunas dziesmas, rakstām jaunas dziesmas. Lielie bērni paši atnes kādu hītu, ko viņiem ļoti gribas dziedāt. Pēdējā laikā esam aizrāvušies ar uzvedumiem. Paldies Dacei Ādamsonei, kura ir režisore, un labprāt atsaucās mūsu ierosinājumam sadarboties! Tā mums radās pirmais mūzikls, ko veidojām kopā – Raimonda Paula "Mazais ganiņš". Tad sekoja Ziemassvētku uzvedums, tad "Kukainīši", "Sprīdītis". Nu jau sākam domāt, ko varētu darīt nākamgad. Bērniem ļoti patīk šie iestudējumi, lai gan pats tapšanas process ir ļoti sarežģīts, jo kopmēģinājumi ir gari, bet visi 80 bērni arī iztur tās 2 vai 2,5 stundas.

- Kāda, jūsuprāt, varētu būt studijas nākotne?
- Man ir tāda vīzija. Mēs abas ar Jolantu varētu strādāt ar visām grupām, pievēršoties vairāk individuālajam darbam. Varbūt katram no viņiem varētu būt individuālā stunda vai pusstunda, lai strādātu pie vokālās tehnikas... Un bērns, stundu dziedājis, aiziet uz blakus zāli, piemēram, kur ir stienis, horeogrāfs, un strādā pie kustībām, pie stājas... Varbūt reizi nedēļā iet pie režisora, strādā pie dikcijas, plastikas...




Pievienot komentāru:     

   Vārds vai segvārds:*
  Skaitlis "7":*   
   Komentārs:*

    


Portāla Fakti.lv vadība neatbild par rakstiem pievienotajiem apmeklētāju komentāriem, kā arī aicina to autorus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā rakstu komentēšanas iespēja var tikt liegta.

        


 1. 

akīte 
2012-04-11  22:37:08
Malači ,tik pat skanīgi turpināt !

1
Aktuāli
Jaunākās ziņas
Arhīvs
        1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31


© JP. Visas tiesības rezervētas.  | Kontakti  | Reklāma portālā  | Komentāri portālā  | Autortiesības