Fakti.lv
Autorizācija

Lietotājs:
    Parole:

Noderīgas saites:

Fakti.lv/komanda “Izturība”
  Publicēts: 2018-12-06  19:18:00 /
 
 Ziņot redakcijai  

Daudziem Latvijas iedzīvotājiem taku skrējieni ir pazīstami no pēdējos gados Latvijā strauju popularitāti ieguvušā taku skrējiena “Stirnu Buks”. Pasaulē kalnu taku skrējieni jau ir populāri ilgāku laiku, un kā viens no pašiem zināmākajiem šādiem skrējieniem ir Ultra-TrailduMont-Blanc® (UTMB®), kurš katru gadu augusta nogalē norisinās Monblāna pakājē un kurā piedalās vairāki tūkstoši dalībnieku no visas pasaules, tai skaitā vairāki desmiti skrējēju arī no Latvijas. Šogad UTMB organizatori bija nolēmuši paplašināt savu skrējiena ģeogrāfiju un pirmo reizi organizēja kalnu taku skrējienu ārpus ierastajām Monblāna takām – Omānas sultanāta JebalAkhdar kalnu masīvā. Skrējiens notika ļoti sarežģītā, akmeņainā kalnu apvidū. Trase tika veidota cilvēku ietekmes neskartos apvidos, akmeņainā un stāvām nogāzēm bagatā apkaimē. Skrējiens vijās gar daudzām upju ielejām, pamestām un neskartām kalnu pilsētām, cauri skaistām kalnu oāzēm. Trase Kopējais skrējiena garums 137km un kopējais vertikālais kāpums pārsniedz 7800m, kontrollaiks skrējiena veikšanai 44 stundas.

Kopumā sacensībās piedalījās 326 dalībnieki no 57 pasaules valstīm, starp kuriem bija 5 Latvijas pārstāvji, tai skaitā 3 komandas Izturība ultramaratonisti – Aivars Spūlis, Intars Opolais un Edgars Bremze.

Jau tūlīt pēc skrējiena tas tika nodēvēts par vienu no pasaules sarežģītākajiem ultramarotoniem, nodēvējot to par “Tuvējo Austrumu zvēru” (BeastofMiddleEast). Kā atzina daudzi skrējēji, šo pat nevarētu atzīt par taku skrējienu, jo lielākā daļa skrējiena bija jāveic ejot vai rāpjoties klintīs, bez takām šķērsojot sarežģītus ar akmeņiem noklātus kalnu masīvus, vietām veicot klinšu kāpšanu, tai skaitā izmantojot ViaFerrata trošu kāpšanas ceļus. Vēl grūtāku skrējienu padarīja bīstamais apvidus, kur daudzviet trase vijās tieši gar stāvu aizu malām. Tai pat laikā jāatzīst, ka skrējēji varēja baudīt vienus no pasaulē skaistākajiem kalniem. Organizatoru pirms starta brīfingā minētais “kaut ko tādu jūs vēl savā dzīvē nebūsiet redzējuši” piepildījās pilnā mērā.

Par skrējiena sarežģītību liecina rezultāti – atvēlētajās 44 stundās skrējienu spēja veikt vien 43% no visiem startējušajiem dalībniekiem, no sacensībām izstājās ļoti daudzi pieredzējuši ultramaratonisti. Prieks, ka sacensību finišu spēja sasniegt visi pieci startējušie latvieši.

Ar savām emocijām pēc sacensībām dalās “Izturības” sportisti.

Aivars –  Šis bija mans pirmais kalnu ultramaratons ārpus Latvijas. Un uzreiz tādā trasē – ‘nezvēram’ tieši rīklē! Kad pieteicos dalībai, daudz nedomāju, kā būs, kas būs, vai būs pa spēkam, drīzāk ļāvos komandas biedru ‘uzrāvienam’ un nezināmā vilinājumam. Esmu no azartiskajiem.

Nopietnu gatavošanās posmu, atbilstoši mūsu komandas pieredzējušākā vīra Ulda izstrādātajam plānam,  man izdevās uzsākt tikai Septembrī, jo vasara bija pārpildīta ar simtgades Dziesmu un Deju svētkiem, tiešajiem darba pienākumiem un ieplānotiem ģimenes pasākumiem un braucieniem. Bet daudz par to nepārdzīvoju, jo iekšēji paļāvos uz ilgo kontrollaiku, ka spēka un pacietības man pietiks, un morāli sevi noskaņoju, ka trasē savas 40 stundas nāksies pavadīt.

Trasē man bija trīs izteikti grūti brīži. Pirmais, kad sāka nākt miegs jau pirmajā naktī, kad veikti bija vien nieka 25-30 kilometri. Te atspēlējās tas, ka treniņu procesā nebiju veicis nevienu nakts skrējienu.  Sāku nedaudz atpalikt no komandas biedriem Intara un Edgara, taču ap to laiku arī Intaram sākās grūtības un nolēmām laist Edgaru pa priekšu un turpināt trasi divatā ar Intaru. Apziņa, ka nebūs trasē jāpaliek vienam deva spēku un acis burtiski atvērās. Problēmas ar vēderu, kas negribēja uzņemt pārtiku, palika otrajā plānā, jo spēka un gribēšanas bija daudz. Otrais grūtais brīdis bija ap 80. kilometru, kad, lai veiktu 6km garo (īso) posmu starp 11. un 12. kontrolpunktu mums bija nepieciešamas 4 stundas. Taka veda pa kanjona vienu malu, no kuras pretējā pusē augšā jau varēja redzēt 12. kontrolpunktu, kurā mūs sagaidīs mūsu karstākās līdzjutējas – mūsu sievas un kurā varēs dabūt siltas pusdienas un lielāku atpūtu. Bija skaidrs, ka būs jānokāpj 450 metrus līdz kanjona pašai apakšai un pretējā pusē 600 metrus jāuzkāpj līdz kontrolpunktam, taču taka tikai attālinājās no kontrolpunkta, līdz tas skatienam pazuda pavisam, un nemaz neveda lejā. Bija dienas vidus, saule karsēja un parādījās šaubas vai esam uz pareizās takas. Tas bija brīdis, kad man piezagās domas par izstāšanos, taču Intars man tām neļāva ļauties – uzkāpsim, atpūtīsimies, uzēdīsim un dosimies tālāk. Distances lielākā daļa jau ir aiz muguras. Galvenais ir sasniegt finišu!

Trešais grūtais brīdis bija noslēdzšie 10 kilometri. Brīdi pirms tam, kad bijām uzkāpuši ārkārtīgi bīstamā, stāvā kāpumā, un arī sasnieguši tam sekojošo 2200m virsotni, ausa otrās dienas rīts, skatienam pavērās neticami skaista kalnu ainava, es jau iekšēji sāku svinēt uzvaru – vēl tikai nedaudz, no kalna lejā un finišs.  Taču šis ‘vēl tikai nedaudz’ izvērtās par man fiziski grūtāko posmu – trase veda no kalna lejā pa ļoti stāvām, saulē uzkarsētu akmeņu nogāzēm. Bija sajūta, ka sāk degt pēdas. Visu distanci biju veiksmīgi izvairījies no tulznām, taču šis pēdējais posms bija nežēlīgs. Redzēju, ka Intaram neiet vieglāk, kas lika sakost zobus un soli pa solim doties uz priekšu, Edgars mūs jau gaidīs. Šeit vietā būtu bijis viens no mūsu komandas folkloras teicieniem – izstājos un skrēju uz finišu.

Intars – Zināju, ka mājasdarbs bija darīts, bet vai pietiekams, to rādīs vai izdosies sasniegt finiša arku. Mērķis - finišs noteiktajā kontrollaikā 44 stundās, bet iekšēji biju nospraudis laiku 32 stundas. Sākums bija gana kaujiniecisks, kā dodoties cīņā ar nezināmo pretinieku. Trasi trijatā (Intars, Aivars, Edgars) sākām mierīgi, bet par savām spējām pārliecināti. Pirmās grūtības sāku sajust neplānoti ātri ap 30km. Bija skaidrs, ka vēlos distanci turpināt un sāku pārrunas ar sevi, kā arī saņēmu Aivara norādījumu – izslēdz domas par izstāšanos, mēs to paveiksim! Tā arī notika, domas pazuda, vieglāk nepalika, bet galvā virmojot ģimenes un draugu attālinātam atbalstam, trase tika turpināta. Visas trases garumā tika domāts kā sokas visiem latviešiem un, lai izdodas sasniegt finišu. Visu pasaules akmeņu galvaspilsētas trase bija tehniski sarežģīta, vietām bīstama, gara un fiziskās izturības patiess pārbaudījums, ko līdz šim nebiju piedzīvojis. Otrās dienas rīta pusē sākās pārrunas ar akmeņiem, kas sāka pārtapt dažādos tēlos, līdzīgi kā ar ūdens iztēli tuksnesī. Bet jāatzīst, ka pārrunas un iztēle par akmeņiem deva spēku distancē, jo kājas bija vienās tulznās un pēdas dubultojošās. Vēl atrodoties trasē bija patiess prieks saņemt ziņu, ka Edgars jau finišā. Vienam otru atbalstot un morāli stutējot, kā īsteniem latgaļu cīnītajiem, plecu pie pleca ar Aivaru finišs tika sasniegts un prieka asara tika veltīta satiekot mūsu sievas un draugus, t.sk. izpalīdzīgos un visnotaļ draudzīgos omāniešus. Paldies, Omāna par dzīves pieredzi, kas noteikti tikai darīs mani stiprāku.

Edgars – Iepriekš biju veicis dažus sarežģītus ultramaratonus, tāpēc pirms Omānas skrējiena jutos tam labi sagatavojies. Biju sastādījis skriešanas plānu, paredzot skrējienu veikt 32-34 stundās, ņemot vērā to, ka skrējiens būs tehniski sarežģīts. Bet nebiju paredzējis, ka tas būs tāds “briesmonis”. Jau pirmos 20 kilometrus skrējiens virzījās kalnup, tomēr tas bija labi skrienams un pirmo daļu pieveicām gandrīz par stundu ātrāk nekā plānots. Turpinājumā soli pa solim pieauga skrējiena sarežģītība, kas nogurdināja gan fiziski, gan morāli. Sasniedzot distances vidusdaļu – bija jau vairākkārtīgidomājis par izstāšanos. Grūtākie posmi noteikti bija stāvs noskrējiens lejup drīz pēc 100km veikšanas. 10km laikā samazinājām augstumu par 1km, bet daudzviet slīpums bija ap 30%. Tā kā laiks bija karsts, biju piepildījis ūdens traukus, droši vien kopējais mugursomas svars bija vismaz 5kg. Pēc šī noskrējiena sajutu sāpes mugurā unabas pēdas bija noberztas. Turpinājumā pēc nelielas atpūtas sekoja kāpiens W8 virsotnē, kur 3-4km laikā bija jāveic 1250m kāpums. Tā bija diezgan bīstama kāpšana klintī vienatnē, nakts laikā. Bija jāpārvar miegs, bailes no augstuma un fiziskais nogurums. Uzkāpjot klintī sagaidīja auksts vējš, kas neļāva apstāties – bija jāvirzās tālāk finiša virzienā. Bet finišs nemaz negribēja tuvoties. Pēdējie kilometri bija ļoti grūti. Brīdis, kad praktiski nevarēju paiet – gan fiziski, gan morāli biju izsmēlis visus spēkus, nogāju tikai kādus pāris kilometrus stundā. Un distance nemaz nekļuva vieglāka – joprojām bezceļš pa cietām akmens klintīm. Un tikai sasniedzot 4-5km attālumu līdz finišam, sajutusevī atkal spēku un atsāku skriet.

Emocionāli spēcīgākie brīži bija divi saullēkti kalnos, tie bija neaprakstāmi skaisti. Un protams pirms finiša redzēt savus līdzjutējus – mūsu sievas, kuras gaidīja mūs finišā. Tā bija atgriešanās no akmeņiem atpakaļ pie ģimenes un draugiem. Kopumā distancē pavadīju gandrīz 40 stundas.

Īpaši emocionāls brīdis bija mūsu sagaidīšana lidostā Rīga.

Komanda Izturība vēlas pateikties visiem, kas palīdzēja mums sasniegt savus sportiskos mērķus. Ikšķiles novada pašvaldībai, par atbalstu sporta komandai un par mūsu lielisko treniņu bāzi – Zilo kalnu takām, kurās pavadām lielāko daļu no saviem treniņiem. Tāpat Ikšķiles uzņēmējiem, SIA Fittero un SIA Hemp Eco Systems Latvia. Mūsu fiziskās sagatavotības trenerim Artūram Priževoitam un Ogres Sporta Centram.




Pievienot komentāru:     

   Vārds vai segvārds:*
  Skaitlis "7":*   
   Komentārs:*

    


Portāla Fakti.lv vadība neatbild par rakstiem pievienotajiem apmeklētāju komentāriem, kā arī aicina to autorus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā rakstu komentēšanas iespēja var tikt liegta.

        


 1. 

1
Aktuāli
Jaunākās ziņas
Arhīvs
        1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31


© JP. Visas tiesības rezervētas.  | Kontakti  | Reklāma portālā  | Komentāri portālā  | Autortiesības